Manī tā vējo,
Tā vējo
Ilgas pēc bērnības,
Pēc neatrastā,
Nesaprastā,
Ilgas pēc saules,
Kas sirdspukstiem
Liek priecīgi
Dziedāt
Un aizmirst
Šodienu,
Kurā skumjas
Iesēžas jūrā
Un sāpīgi grimst...
Tik bezrūpīgi,
Tik laimīgi
Bērni smilšu kastē
Smilšu pilis
Ceļ.
Saules zaķēni
Vaidziņus skauj
Un bezbēdīgi smej.
Sidraba gaisma
Ielīst
Bērnu zeltainajos
Matos
Un smieklu dejā plīst.
Tik ļoti gribas būt
Bezrūpīgai
Un mazai...
Ka vēlos iekāpt
Smilšu kastē,
Parotaļāties
Ar bērnību,
Savos sapnīšos
Klīst…
------------------------------------------------------------------
Iebrienu upē
Kājas nomazgāt
Un basiņām
Pa rasotu pļavu
Bērnībai pretī
Skriet.
Arvien tuvāk, tuvāk
Ar izstieptu
Roku
Pēc bērnības pienenes
Tiekties.
Vien tiekties,
Nenoplūkt.
Mūžu, mūžiņu
Bērnības atmiņas
Sirdī glabāt,
Kā pieneni
Saulainu
Tās sevī sargāt...
Bet nenoplūkt...
----------------------------------------------------------------------
Manas bērnības līgotnēs
Meitenīte šūpojas,
Rozā, rozā kleitiņā,
Zemeņsārtiem vaidziņiem,
Eņģeļsmaidu sejā,
Un dzied
Par prieka zvaigznīti,
Par laimīti,
Kas ir pūkaina
Kā kaķēniņš,
Skan
Kā zvaniņš
Un smaida
Kā saulīte
Meitenes
Sirsniņā...
---------------------------------------------------------------------
Pienenes zied,
Beidzot atkal zied…
Tu teiksi –
Tās smaržo rūgti…
Ak, nē..
Tik maigi, maigi
Tās manu dvēs’li
Skar
Un zeltītu gaismu
Tajā lej.
Tās ceļš
Bērnībā ved,
Kurā skumju
Pavedienos
Dvēsele nepinas,
Bet tiecas
Pieneņu vainagā
Savus sapņus
Vīt…
Pienenes zied,
Beidzot atkal zied...
-------------------------------------------------------------------------------
Tik neaizmirst
Ceļu uz tēva mājām,
Tāds ir tikai viens…
Kaut māju sen vairs nav,
To piemiņu
Sirdī turēt svētu…
Ceļš būs vienmēr,
Pa ko atmiņu takas izstaigāt,
Un kaut uz vienīgā
Ozola saknēm
Mazu mīlestības ziedu
Likt…
Par piemiņu tiem,
Kas atdusas svešā malā,
Par piemiņu tētim,
Kura mūža mājas
Ir tepat,
Dzimtajā zemē…
↑ UZ AUGŠU ↑
